Heeey! ^^
Šoreiz man nevajadzēja nemaz tik ilgu laiku, lai saņemtos un uzdrukātu vienu rakstiņu blogā, jo es patiešām negribu aizmirst šo piedzīvojumu. Runa būs par ekskursiju-pārgājienu kopā ar Matīsu uz Koli nacionālo parku, kas ir tuvākais nacionālais parks Joensuu, uz kuru arī lielākā daļa apmaiņas studentu aizbrauc paskatīties skaistos skatus (brīdinājums - bilžu šajā rakstā būs ļoti daudz, un tas, iespējams, būs garākais raksts šajā blogā).
 |
| Pirmais skaistais skats Koli |
Sākumā biju gan plānojusi doties viena, bet beigās Matīss tomēr izlēma man pievienoties. Tā kā biļetes uz turieni ir samērā dārgas, tad no Matīsa puses radās ierosinājums braukt uz divām dienām, bet no manas puses galu galā (ar geocaching.com mājaslapas palīdzību un slēpņu karti) - ideja par iespējamo maršrutu, piknika vietu un apskatāmajiem objektiem. Izskatījās jau kā diezgan foršs pārgājiena plāns un tā, tāpēc izlēmām doties uz turieni piektdien, bet atgriezties sestdienā.
 |
| Ķērpīši ^^ |
Īsumā par pašu Koli. Tas ir 1991. gadā dibināts parks ar 30 kvadrātkilometru lielu platību, kas atrodas Lieksa, Joensuu un Kontiolahti reģionos pie Pielinen ezera. Agrāk tajā notika diezgan intensīva līdumu zemkopība, bet mūsdienās tā ir vieta ar skaistiem skatiem un klintīm, Koli pļavās arī notiek lopkopība, ziemā ir atvērtas slēpošanas trases ar pacēlājiem, bet vasarā - daudz interesantu maršrutu un apskates vietu.
 |
| Kaut kur takas sākumā |
Dažādu dabas taku tur ir tiešām daudz, īpaši pie lielā apmeklētāju centra Ukko-Koli, bet tas, ko izvēlējos es, bija Herajärvi dabas taka, kas, pēc apraksta spriežot, ir vesels piedzīvojums ar skaistajiem Koli skatiem, kas piedāvā `neaizmirstamu pieredzi` un ir `prasīga taka apmeklētājiem, jo ir lielas atšķirības reljefā`. Nelikās nekas gana graujošs, jo mēs taču esam samērā uztrenēti cilvēki (pēc regulāras pārvietošanās pa Joensuu ar riteni), kas vēsā mierā to gabalu arī noies (cerams, ka skanēja gana ironiski).
 |
| Bērzu birzs ^^ |
Uz Koli mēs devāmies piektdien, 13:00 no pilsētas centra ar Koli taxi, kas ir vienīgais veids, kā nokļūt šajā parkā vasaras laikā (ziemā ir pieejams arī lētāks variants - sestdienās turp dodas Ski bus). Šāda izprieca maksā 19€ vienā virzienā, bet pluss taksometram atšķirībā no autobusa ir tāds, ka tas Koli pietur jebkurā vietā, kur vien tu vēlies (un pasūtot mašīnu atpakaļceļam, var norādīt, kur tevi savākt). Tas taksometrs ir diezgan foršs busiņš, kur bagāžniekā var ielikt arī lielākas somas un koferus (jo Koli ir arī viesnīca). Kad vadītājs prasīja, kur vēlamies nokļūt, es kartē iebakstīju Apajalahti ugunskura vietā, jo gribējām nokļūt parka dienvidu daļā, bet pēc tam teicu, ka var arī izlaist pie Eteläpää stāvvietas, jo tur blakus iet ceļš. Vadītājs nedaudz pasmējās un jautāja, vai tiešām būs labi, ja izlaidīs tik tālu no tā mūsu plānotā Apajalahti (lai vieglāk saprast manu stāstu, var atvērt karti
te), teicu, ka jā, jo mēs plānojam iziet cauri visam parkam. Vadītājs gan paskatījās kā uz jocīgu, bet man tas tajā brīdī nelikās nekas īpašs.
 |
| Pirmais skats uz Pielinen ezeru |
Kopā ar mums busiņā vēl brauca divas sievietes un puisis, kuriem laikam bija jautri, kad Matīss, piebraucot pie Koli, gandrīz par katru ceļa malā esošo klinti sajūsminājās ar vārdiem `ej tu ...`, tāpēc viņi mums galu galā arī pajautāja, no kurienes mēs esam un kādā valodā runājam. Nedaudz parunājāmies arī ar viņiem, kad kāpām ārā, viena no sievietēm arī pajautāja, vai mēs paziņojām vadītājam, lai mūs no šejienes rīt arī savāc. Teicu, ka pateicām gan, bet savāks no citurienes, tā kā viņa nomierinājās.
 |
| Vēl ķērpīši ^^ |
13:45 mēs beidzot varējām sākt savu pārgājienu. Sākumā nelikās nekas īpašs grūtības ziņā, jo vajadzēja nedaudz pakāpties kalniņā, bet jau bija skaisti skati, gan ne uz lielo Pielinen ezeru, bet uz otru pusi - uz citiem nelieliem kalniem un mežiem. Līdz pirmajam pieturas punktam, kas atzīmēts kartē un uz kuru bija norāde - Suopelto - no maršruta sākuma bija tikai 6.9 kilometri.
 |
| Pielinen ezers |
Drīz vien tikām arī līdz klintij, no kuras varēja redzēt Pielinen ezeru (un skats bija tiešām perfekts), es uz rokas dabūju pirmo ērci šogad Somijā, un uztaisījām arī pirmo nelielo pikniku. Pa ceļam redzējām arī ūdenskritumu un upīti, kurai apkārt vēl bija diezgan daudz ledus, jo pieņemu, ka viss ūdens tur iztek no avotiem, kuru temperatūra nav diez ko augsta. Un bija tiešām ļoti daudz aļņu mēslu pa ceļam (žēl īstenībā, ka nevienu alni nesatikām).
 |
| Vēl viens perfekts skats |
Kad tikai pēc sešiem nonācām Suopelto, sapratām, ka ar to iešanu nemaz tik ātri neiet, jo taciņas šeit ir šauras, klinšainas, turklāt visu laiku iet augšā un lejā pa kalniem, bet izdomājām, ka tas laikam jau ir tāpēc, ka mēs tik daudz fotografējam, taisam piknikus un tā, tāpēc turpmāk iet sanāks ātrāk.
 |
| Vietām bija tādi nokrituši koki, kuri līdz ar saknēm ir izrāvuši visu zemi, atstājot tīru klinti |
Nedaudz atpūtāmies un turpinājām ceļu līdz Rykiniemi, pie kura uz kartes bija viens diezgan jocīgs apzīmējums, kura definējums bija - `fording place`. Nospriedām, ka tādu vārdu neesam dzirdējuši un nav ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt, bet gan jau būs kāds interesants apskates objekts.
 |
| Forša eglīšu plantācija lejā :) |
Nu, to, ka nebija interesanti, pateikt jau nevar. Ap astoņiem vakarā nonācām pie Herajoki upes, kur arī uzzinājām, ko šis vārdiņš nozīmē. Pāri upītei bija pārvilkta trose, uz kuras bija uzkarināti kaut kādi tizli virvju rokturīši (kas tāpat visi bija otrā upes pusē), un doma bija tāda, ka pāri tai upei ir jābrien, pie viņiem turoties. Laikam jau tizlākā lieta, ko vien var pavasarī vēlēties. Kamēr Matīss atpūtās, es izskraidīju upes krastu kilometra rādiusā no tās vietas, lai pārbaudītu, vai tuvumā nav kāds tiltiņš vai iespēja pārlekt kaut kādā veidā pāri akmeņiem vai saliņām, bet nekā tamlīdzīga tur nebija. Vienīgā iespēja bija doties aptuveni piecus kilometrus garā apkārtceļā, kuram mēs jau tāpat jutāmies gana noguruši, tāpēc izlēmām riskēt un brist upē.
 |
| Ledus pie vienas upītes pa ceļam... Tas tā, pierādījumam - ūdens tur IR auksts! :D |
Ja godīgi, kad es iekāpu tajā ūdenī, kura temperatūra varētu būt ap 6-7°C (jo tas atkal jau ir avotu ūdens, kas piedevām plūst ļoti ātri, tāpēc neiesiltu saulē, pat ja diena nebūtu apmākusies), man likās, ka man apstāsies sirds un nokritīs pēdas. Turklāt slapja zeme upes krastos arī nebija diži siltāka, bet upē iekšā bija asi un slideni akmeņi, pa kuriem arī iet nav nekāda izprieca. Izkāpu atpakaļ krastā, lai mēģinātu citu vietu tuvāk ietekai, bet tur upe bija platāka un dziļāka, tāpēc Matīss mēģināja vēlreiz īstajā vietā. Tiekot līdz trešdaļai ceļa likās, ka viņš tur ievelsies upē ar visām mantām, tāpēc gāja atpakaļ, mēģinājām vēlreiz tuvāk upes iztekai, kur bija saliņas un mīkstāks pamats, bet tur bija pārāk lieli attālumi. Es ar basām kājām izstaigāju to mežu vēlreiz, meklējot kādu šaurāku vietu, bet nekas labāks nebija, tāpēc atgriezos tur, kur mēģināju otrajā reizē (tuvāk ietekai), lai kārtējo reizi saprastu, ka tur ir pārāk dziļš, jo gandrīz līdz vidum man tajā ūdenī nebija nu nekādas vēlmes līst. Sapratām, ka laikam jau nav vērts (turklāt es pamanījos kaut kur pret akmeņiem vai zariem normāli sagriezt papēdi, kas sāka skaisti asiņot, labi, ka Matīsam bija plāksteri) un jāiet meklēt, kā tikt pa apkārtceļu.
Zīme Suopelto un `foršā` upīte :D
Bijām redzējuši, ka uz Rykiniemi aizbrauc mašīna, tāpēc Matīss devās meklēt to, bet neko neatrada, un vienīgā iespēja bija čāpot pašiem apkārt. Pa ceļam redzējām zaķi (šoreiz balto, nevis tādus, kā standartā skraida pa pilsētu), un pēc kāda laiciņa nonācām līdz mājai, kurai pagalmā stāvēja divas mašīnas, bet pie durvīm stāvēja vīrietis. Viņš gan ātri iegāja iekšā, bet mums jau bija tā noriebies iet, ka mēs gājām klauvēties pie durvīm ar cerību, ka mūs varētu aizvest. Pēc samērā ilgas klauvēšanas tas vīrietis arī mums atvēra, un mēs sākām klāstīt situāciju. Viņš laikam jau saprata, ka nemākam atrast ceļu, tāpēc ilgi un dikti skaidroja, pa kurieni un kā mums jāiet, līdz beidzot Matīss pajautāja, vai viņš nevarētu mūs aizvest gabaliņu uz priekšu par kādu aliņu. Onkulītis piekrita arī, un nogādāja mūs līdz nākamajai vietai, kur vēlējāmies nokļūt - Purunkirkko (velna baznīca) alai, pretī no mums saņemot Valmiermuižas alu un reklāmu, ka tas ir labākais latviešu alus pudelē :D
 |
| Ceļš uz Purunkirkko |
Purunkirkko, kur mēs nokļuvām - tā ir 34 metrus gara un 1-7 metrus augsta ala Z burta formā, kas saistīta ar daudziem mītiem. Leģendas vēsta, ka tas, kurš spēj pa šo alu aiziet līdz galam, tur var ieraudzīt baznīcas zāli un nelielus beņķīšus tajā. Šo alu esot izmantojušas daudzas raganas, no kurām pazīstamākā ir Ukko Kinolainen. Viņa ir bijusi tik spēcīga ragana, ka avotu ūdens viņas klātbūtnē vienmēr sāka vārīties. Alu ir apmeklējuši arī daudzi mākslinieki, viens no kuriem, Eero Järnefelt, uz sienas ir uzrakstījis dzejoli, kas mūsdienās ir grūti salasāms: "yksi salaisuus yks henki, / yksi onni kumpaisenki, / on kirkko tämä, / sen pyhyyttä muistelemma aina"; jeb "viens noslēpums, viens gars, / viena laime ikvienam kopā / ir šī baznīca, / tādēļ par tās svētumu atcerēšos vienmēr" (tulkojums, iespējams, neprecīzs). Apskatījām to, un tad pa automašīnām domāto ceļu (nevis tūristu taku pa reljefu) devāmies tālāk, lai pēc iespējas ātrāk, pirms vēl palicis tumšs, nokļūtu Ikolanaho ugunskura vietā.
Purunkirkko ^^
Kad bijām Peiponpelto stāvvietā, jau palika gandrīz galīgi tumšs (īpaši mežā zem kokiem), bet izvēles jau vairāk nebija, jo stāvvietā ugunskuru nekurinātu - tāpēc pa kaut kādu pa pusei mežu, pa pusei purvu un ūdeni devāmies ar lukturīšiem meklēt mūsu mērķi. Pēc kāda laika un manas čīkstēšanas, ka jākāpj atkal kalnā, tomēr atradām to, nopriecājāmies par zīmi, kas vēstīja, ka līdz mūsu mērķim (Ukko-Koli) ir tikai 2.6 kilometri, mazliet pasēdējām un sākām kurināt ugunskuru.
 |
| Ugunskurs un manas desas :) |
Nakts pie ugunskura vispār bija riktīgi forša. Cepām desas, dzērām alu (par somu lētais aliņš garšoja dikti labi un pelnīti), es izcepu kartupeļus folijā (tik sen nebiju tādus ēdusi ^^), dziedājām populārākās Prāta vētras dziesmas... Un vēl superīgs apaļš mēness virs meža bija. Tajā brīdī sapratu, cik ļoti man Latvijā pietrūks šīs brīvības... Ap pusčetriem no rīta sākām pamazām visu vākt nost, izskatījāmies pēc pārsalušiem bomžiem, jo mums bija lielais miskastes maiss (ko Matīss arī stiepa līdzi, kamēr atradām miskasti), vienā brīdī nolija lietus, mes bijām sarijušies tos kartupeļus, un gājām arī tā jocīgi (vismaz Matīss no malas izskatījās smieklīgi, es nezinu par sevi :D).
 |
| Ikolanaho no rīta |
Kādos četros nokļuvām uz takas, kas jau veda pa kalna virsotni ar skatu uz Pielinen ezeru, un tad tieši virs mākoņiem virs horizonta sāka parādīties saule. Izskatījās tik ļoti perfekti! Jo tālāk gājām, jo augstāk cēlās saule, turklāt mēs kāpām arvien augstāk un augstāk kalnā. Ik pa brītiņam kāpām klintīs takas malā, no kurām varēja redzēt ezeru.
 |
| Saullēkts ^^ |
 |
| Saulīte arvien augstāk :)) |
Pirmā lielā virsotne, līdz kurai tikām, saucās Paha-Koli (Ļaunais Koli), no kurienes pavērās vienkārši perfekts skats! Tad čāpojām uz priekšu, līdz nokļuvām Ukko-Koli (Vecais vīrs - Ukko somu mitoloģijā ir debesu un pērkona dievs), kas ir augstākais punkts nacionālajā parkā - 347 metri virs jūras līmeņa. Skats no turienes bija laikam jau foršākais, ko es jebkad mūžā esmu redzējusi! Tas ezers, visas mazās saliņas...
 |
| Kāpnītes |
 |
| Skats no Paha-Koli |
Turklāt bija seši no rīta, tādēļ neviens cilvēks apkārt nevazājās. Pēc tam, paēdot ananāsus un uzfilmējot Vamiermuižas alus reklāmu, aizgājām mazliet atpakaļ, lai uzkāptu arī Akka-Koli virsotnē (Akka - sievietes gars somu mitoloģijā un sāmu šamanismā), kas arī ir diezgan augsta, taču skats paveras pretējā virzienā, nevis uz ezeru.
 |
| Vēl skaisti skati pa ceļam |
Pēc visiem skaistajiem skatiem nonācām Ukko apmeklētāju centrā, no kurienes mūs būtu jāsavāc taksometram. Aizgājām vēl līdz vietai, kur pie klints ir piestiprināta metāla piemiņas plāksne Järnefeltam, pavizinājāmies ar foršu liftu, bet, tā kā arī pēc tam bija vēl ļooooti daudz laika, izlēmām aizčāpot līdz Koli ostai. It kā gājiens bija tikai divus kilometrus garš, bet mēs bijām tik beigti, ka likās jau - neaiziesim nekad. Vismaz vienā vietā kalna nogāzē redzējām daudz, daudz sniega, kas palicis pāri no slēpošanas trases. Un jā - Matīss man iemeta ar pēdējo sniega piku šajā sezonā :D
 |
| Skats no Ukko-Koli |
 |
| Skats uz otru pusi |
 |
| Es pasaules malā :)) |
Kad nonācām ostā, tur bija tik forša smilšaina pludmalīte, ka mums bija pofig pat par kaut kādiem lūrošiem somiem, aizgājām nolikāmies smiltiņās saulītē, un bija tik forši! Kamēr Matīss tur gulēja, es sēdēju un riju maizītes un ruletītes, pēc tam viņš beidzot piecēlās, un mēs lēnā garā rāpojām atpakaļ kalnā. Uzrāpojām atpakaļ līdz apmeklētāju centram, kur piesēdām uz soliņiem, lai paspēlētu kārtis, bet beigās apgūlāmies gareniski katrs uz sava sola atpūsties, piedevām galvas apsedzām ar jakām, lai saule necepina. Aizmigt jau neaizmigām, tikai iesnaudāmies, bet bija fun klausīties, kā kaut kādi cilvēki, ejot garām mums, nopietni jautāja `are they alright?` :D
 |
| Skats no Akka-Koli |
Nedaudz pagulējām un tad pastaigājām vēl nedaudz apkārt, nonākot līdz Pieni Koli (Mazais Koli), no kurienes pavērās foršs skats uz tām augstākajām virsotnēm, kur bijām pirms tam. Tur pasēdējām minūtes divdesmit, un devāmies jau uz savu taksi. Šoreiz tajā bijām vienīgie, un šoferītis, redzot, kādi mēs esam līķi, pat piekrita Matīsa lūgumam aizvest mūs nedaudz tuvāk mājai, nevis izlaist centrā. Pasmējās vēl par mani, kad es gandrīz izkritu ārā no tā busiņa, bet galvenais jau, ka tik tālu nebija jāiet.
 |
| Järnefelta piemiņas plāksne |
 |
| Mazās saliņas :)) |
 |
| Skats uz ezeru pie Järnefelta plāksnes |
Gan jau, ka no šitā visa mana teksta var saprast, cik perfekti bija, bet pateikšu vēlreiz - bija vienkārši ideāli! Piekāst, ka visu svētdienu biju līķis un nebija laika nekam citam, tas bija foršākais piedzīvojums un foršākie dabasskati visā būšanas laikā šeit :)
 |
| Skats no lifta |
 |
| Pa ceļam uz pludmalīti |
Ceru vēl kādreiz aizbraukt uz turieni ar Jāni uz kādu nedēļu ar teltīm. Matīss jau izteicās, ka viņam viņa ir žēl, jo es viņu piebeidzu pa divām dienām, bet Jānim būs jāmokās nedēļu :D Bet tad jau redzēs :)
Have fun and take care!
 |
| Pludmalē |
Daži linki iedvesmai:
 |
| Un visbeidzot - skats no Pieni Koli apkārtnes uz lielo kalnu |
